Kopsavilkums

Divatā, ar diviem 125cc mocīšiem pieveicām aptuveni 2500 km.

Bijām ceļā no Vietnamas galvaspilsētas Hanoi valsts ziemeļos līdz lielākajai pilsētai Ho Chi Minh City, kas atrodas valsts dienvidos. Ceļā pavadījām 9 dienas.

Kopumā ceļojumā pavadījām nepilnas 3 nedēļas.

Pa ceļam apmeklējām tādas pilsētas kā Ha Long Bay, Hai Phong, Vinh, Hue, Da Nang, Hoi An, Nha Trang, Da Lat un visbeidzot Ho Chi Minh City.

Pēc tam ar lidmašīnu atpakaļ uz Hanoi.

Pa ceļam redzējām daudz un dažādu skatu, kurus drošvien neaizmirsīsim vēl ilgi.

2km augsti kalni, stāvas nogāzes. 50m augstas klintis ūdenī, skaistākās pludmales, augsti viļņi, zilākais ūdens.

Neaprakstāmi gardi augļi, sulīgi un gatavi, neiedomājamos veidos pagatavotas jūras veltes ar rīsiem vai nūdelēm.

Ļoti laipnie cilvēki, vienmēr gatavi palīdzēt un parādīt kā..

Tās ir tikai dažas no lietām, kuras pieredzējām.

Patiesībā ir diezgan grūti to visu aprakstīt vārdiem, jo šī ir zeme, kur tas viss ir jāpiedzīvo pašam.

Vienu vārdu sakot: Fantastiski :)

18 un 19. Diena Hanoi->LV

Ceļojuma noslēgums.

Diena, kad bija jāgatavojas lidojumam mājup - patiesībā pienāca diezgan ātri.

Protams nevēlējāmies visu dienu izšķiest un nedarīt neko, tādēļ atkal jāceļās augšā un jāņemās, jādarās, lai būtu, ko atcerēties.

Piecēlāmies diezgan agri, gardas brokastis un vēl jāpaspēj šur tur aizskriet, šo to nopirkt. Bija protams savs sarakstiņš jau sagatavos, ko atvest mājās.

Lielāko daļu jau bijām tomēr nopirkuši iepriekšējās dienās, bija palikuši pāris sīkumi.

Un galvenais - bija jāpaspēj atpakaļ 11:00 uz viesnīcu, lai paspētu vēl nomazgāties un izčekoties no viesnīcas līdz 12iem.

Izstaigājām pilsētu, nopirkām, kas bija jānopērk, jau atpakaļ viesnīcā un no recepcijas zvans!

Jūs variet palikt līdz 15:00. O super! Tas iepriecināja. :)

Tā nu sakrāmējām koferi, rokas bagāža - viss labi pārdomāts un varam čekoties ārā.

Lidmašīna bija tikai 11:25 vakarā, tā kā laika bija gana.

Forši bija arī tas, ka varējām pēc izčekošanās, līdz vakaram atstāt visas savas mantas viesnīcā + vēl bija sarunāts privāts auto, kas mūs aizvedīs līdz lidostai.

Tā kā mums bija vairākas stundas brīvas - atkal devāmies uz pilsētu un šoreiz jau bija cits mērķis - masāža.

Izgājām pus pilsētu, līdz beidzot atradām ko ļoti sakarīgu.

Atkal par smieklīgām naudas summām tikām kārtīgi izmasēti. ;)
Šoreiz atšķirībā no iepriekšējās masāžas - šī bija savādāka ar to, ka bija procedūras ar karstiem priekšmetiem.

Tika ienesta plastmasas kaste un tajā sainītis, kurš ir liels, smags un slapjš - smaržo pēc zāļu tējas - un tāds tika likts uz muguras (skausta), astes kaula un berzēts pa visu muguru - bet tik karsts, ka nevar izturēt, bet pēc tam gan labi!

Un vēl, uz kājām uzlika karstu dvieli, uz muguras arī - it kā apsedza, tad no muguras to karsto norauj nost un uzliek elpu aizraujošu aukstu dvieli un tad atkal sainīti uz kakla. Tāds karsta/auksta miksējums radīja neaprakstāmas sajūtas. Beigu beigās iznākums fantastisks :))

Tas ir tas, kas man pietrūks ļoti, katru otro dienu varētu iet uz tādām procedūrām... :)

Bija jau 6 un mums bija sarunāts tikties ar austrāliešu meiteni un aiziet uz vakariņām.

Viesnīcā šo laimīgā kārtā satikām, aizgājām uz hosteli, kur dzīvo visi ceļotāji un vesels bars (kādi 7 cilvēki, savākušies no visas pasaules, tur bija argentīna, anglija, austrālija) devāmies uz ļoti ļoti foršu restorānu!

Restorāns tiešām bija lielisks un kādi tik tur ēdieni nebija... :)

Sakarā ar to, ka mēs bijām daudz - pasūtījām daudz un dažādus ēdienus un katrs no atnestajiem šķīvjiem bija kopīgs.

Garneles, kalmāri, sēnes, vistiņas, rieksti, astoņkāji, catfish utt... nu A-Z visi ēdieni pa kārtu, katrs savā gaumē. Nu paradīze āzijas ēdienu gardēžiem :)

Tas tiešām bija kaut kas tāds, kas paliks atmiņā no šī ceļojuma :)

Nu jā.. pienāca jau vakars, bija jādodās uz viesnīcu - tad uz lidostu.

Ārā protams nakts un protams karsts +30 C.

Sagaidījām savu lidmašīnu un prom bijām.

Lidojām visu nakti, agri no rīta bijām Varšavā. Tur gaidījām 5h līdz lidojumam uz LV un jau ap 14:00 pēc Latvijas laika - ielidojām Latvijā, kur mūs sagaidīja lietus, drēgns laiks un tikai kādi +19.

Tas bija drausmīgi - tāda temperatūras atšķirība!

Bet nu beigu beigās - laimīgi mājas un viss kārtībā :)

17. Diena Hanoi

Jau 17. diena? Tas nozīmē, ka rīt jau jālido projām!

Man jau tā sāk likties, ka katrai dienai varētu dot kādu nosaukumu vai arī katra diena ir paredzēta kādam mērķim.

Šodien bija 2 galvenie uzdevumi - saēsties tā riktīgi kārtīgi kā neesam vēl ēduši un aizčāpot uz tirgu.

Brokastis Rising Dragon Palace Hotelī bija kā vienmēr lieliskas. Omlete, tad pildītas banānu pankūkas un vēl saldā maizīte ar svaigiem augļiem un svaigi spiestu citrona-laima sula. Labi tādas brokastis ēst, kas dod enerģiju visai dienai! :)

Devāmies uz tirgu. Atkal - tāda mega kaulēšanās bija, bet jā, varu apstiprināt faktu, ka tika nopirkts viss, ko plānojām :)

Interesanti tas, cik šeit ir karsts. Nu vienkārši ārprātīgi!!! :)

Izejam ārā, smuki tikko no dušas, ar tīrām drēbēm - un jā - pietiek ar 2 minūtēm un pilnīgi ir jūtamas veselas piles, kas ripo uz leju pa muguru un dažbrīd kādas 5 reizē. Interesanti, ka visi šorti līdz pus pakaļai slapji, principā idēali. Sajūta tāda, kā pēc 40min skriešanas!

Šodien daudz labu lietu redzējām.

(Bildē var redzēt banānus).

Vienā rindā - vesela kaudze banānu - baigi daudz. Labākais tas, ka tie zaļie arī ir gatavi - tā vienkārši ir tāda šķirne. Viņiem sakarā ar to, ka šeit aug pašiem savi banāni - tie ir ļoti ļoti gardi. Ir mazie resnie, ar ļoti plānu mizu, dzelteni un saldi. Ir lielāki, tie arī ir ļoti garšīgi - viņi ir zaļi, no sākuma domājām, ka nav gatavi, pagaršojām - super! :)

Un vēl - jau nto dienu pēc kārtas dzeram ļoti gardu sulu. (atkal skat bildi).

Čalītim uz ielas ir sulu spiežamais aparāts un apbrīnojami, ko no tā kāta, kas līdzinās bambusam (bet noteikti nav bambuss, jo vidus nav tukšs) var izspiest tik daudz sulas. No viena tāda kāta sanāk sula vienam cilvēkam. Viņš pieliek ledu un piespiež mazliet laima, jo sula diezgan salda. Beigās - rezultāts labs - svaigi spiesta sula un ļoti garda :)

Reku vēl viena bilde - tas ir tas, ko vakar ēdu - ar astoņkājīšiem un kalmāriem un garnelēm :)

Šodien bija arī gardas pusdienas! :)
Man liekas, ka viss par ko rakstu ir gards - jo jā, ir jau arī - vēl nav bijušas vilšanās :)

Nu tā - pa dienu man bija Grillēta pīle medus/piparu mērcē ar rīsiem, dārzeņiem un veģetāro zupu. Klāt vēl citronu laima dzēriens un saldajā Saldēts jogurts ar mango. Ideāli :)
Mārtiņam arī bija rīsi, bet ar seafood (jeb jūras gardumiem). Un arī visādi labi smoothie (auksti padzērieni, pamatā uz svaigi spiestas sulas bāzes ar visiem augļa gabaliņiem).

Tas jau mums kļūst normāli - kopā 2 ēdieni un 4 dzērieni!

Bijām tā piekusuši no karstuma un ēšanas, ka bija jāiet uz viesnīcu atpūsties :D

Pēc tam bija jānopērk chop chopi :)))
Tie ir tie mani supergardie - garšīgie līčījveidīgie matainie augļi. Veselu 1kg šodien apēdu.:))
Šodien mūs nenormāli nošokēja cenas. Tagad jau zinam visas cenas katram auglim kilogramā, bet nu tas bija ārprāts. Ja HCMC pirkām Čopčopus pa 7000/kg, tad Hanojā tos piedāvāja par 60000/kg. Vienkārši nenormāli!!! Es nezinu, ko viņi domā - vai tas ir tādēļ, ka te ir tūristi vai kā? Bet arī HCMC bija daudz tūristu. Nu vnk sviests, es pat biju dusmīgs uz tiem tirgotājiem, kā var tā darīt - 10x uzcenojums. Nu tas nav normāli!

Beigās pa 30 nopirkām uzreiz no vienas zemnieces, bet arī dārgi.

Jā, tad pēc viesnīcas bija jāiet arī vakariņās! Gājām uz vienu vietu, kur bijām jau bijuši.

Vesels šķīvis ar ļoti daudz lielām tīģergarnelēm, apceptām sviestā un mīklā :)

Klāt olunūdeles ar daudz visādiem zaļumiem. Mārtiņam kalmāri arī visādiem dārzeņiem un ananāsiem un sēnēm. Super ēdiens - ļoti labi :)

Jā. Pa dienu bija visi 36 grādi. Naktī "tikai" 30 :)

Ā un varu pateikt vēl vienu lietu. Ir apstiprinājies fakts:
VIETNAMĀ ĒD SUŅUS.

Bildē ir skaidri redzams grillēts neliela auguma suns ar visu asti, purnu, ausīm utt. Izņemtas ir tikai iekšas. Rēali tur nav daudz ko ēst, tikai var apskrubināt ribiņas un tik cik ir uz stilbiņiem. Vietējie arī pirka. Mēs šoreiz laižam garām tādu iespēju. Nu re - bet vismaz tagad zinām, ka te ēd tos suņus.

Rīt jau 12:00 jāizčekojas no viesnīcas.

Un pašā vakarā jau jābūt lidostā.

Tas nozīmē, ka tuvākās 2 dienas, līdz atlidošanai uz LV - pieeja netam nebūs.

Bet bez stresa - šis noteikti nav pēdējais ieraksts, vēl tak būs jāsaraksta kā gājis būs rīt.

Pagaidām - uz redzēšanos :)

16. Diena. HCMC -> Hanoi

Rīts?
Ok. Uz tirgu pēc augļiem.

1 kg savus gardos matainos līčijveidīgos augļus iegādājos pa 25 santīmiem. Labi ne? :)

Atkal riktīgi noēdos. Viens vietējais pateica, ka šie augļi ir pieejami tikai 4 mēnešus gadā. Ak kā man paveicās tādā gadījumā :)

Mārtiņam protams - passion fruit. Bet rīt gan jāprovē kaut kas cits, jo vairs neesam tur, kur bijuši.

Kāda ir iespēja, ka ejot no tirgus uz savu numuriņu garām recepcijai - saimniece neuzaicināja uz brokastīm, ceptas olas un gardā maize + kafija. Proootams :) atteikties nevarēja!

Pēc 1kg augļu apēšanas bija uzdevums. Tikt izmasētiem.

Gājām iekšā 3 stāvu SPA, HCMC centrā.

Mūs katru masēja ļoti pieredzējuši, spēcīgām rokām - vietnamieši. Vēl tikai jāpiebilst, ka viņi bija akli un es uzskatu, ka tas ka viņiem atņemta redze - viņiem ir dotas nepārspējamas spējas sajust cilvēka ķermeni un likt kustēties rokām tā kā to nevarētu izdarīt neviens redzīgais. Veselu stundu tikām masēti - pilna ķermeņa masāža, no galvas, līdz pēdām - tas bija vienkārši neatkārtojami. Visi muskuļi tika izmasēti, visi iespējamie kauli izkrakšķināti un visas locītavas izstaipītas. Vienkārši ideāli :)
Lieki piebilst, ka tas katram mums izmaksāja 1.50 Ls :D
Protams, ka pašiem masieriem iedevām vēl pa 20 tūkstošiem.

Tālāk bija jādodās paēst. To izdarījām ļoti foršā vietā.

Es uzēdu olu nūdeles ar astoņkāji, kalmāriem un garnelēm :) Tas bija fantastiski!
Mārtiņam tika gards rīsu maisījums ar garnelēm.

Padzērām pa ledus kafijai ar kondensēto pienu un M. vēl dzēra mango saldējuma kokteili (protams no īsta mango, vnk putriņa uztaisīta ar saldējumu), bet man bija greipfrūts ar pienu - jeb milkshake. Es gribēju greipfrūtu ar saldējumu, bet M. mango ar pienu, bet nekas, mēs nedusmojamies uz vietējiem, jo viņi vispār nerubī angliski un kļūdas ir piedodamas :) Tāpat bija tik ļoti gardi :)

Tālāk ar taksīti uz lidostu.

Ar Jetstar Pacific Airlines lidojām no HCMC uz Hanoi.

2h lidojums un galā esam.

Jau tumšs 8 vakarā.

Autobusā satikām arī vienu ceļotāju, sievieti, kura dzimusi krievijā, 8 gadu vecumā pārcēlusies uz Japānu ar savu ģimeni, tur nodzīvojusi 10 gadus, un tagad pēdējos 10 gadus dzīvo Austrālijā.
Tīri interesanti bija parunāties :)
Tādēļ arī visi 3 aizgājām kopā vakariņas. Riktigi izsmējāmies un izrunājāmies. Bija forši.

Pa ceļam arī satikām visādus ceļotājus, palīdzējām atrast ceļu, jo mums ir navigācija un šeit jau esam kā vietējie, tjipa :D

Vakariņas arī bija labas. Rīsi, mixētie, ar liellopu. Bija labs!

Tagad jau vakars. Rīt jāiet uz tirgu un uz jāstaigā pa pilsētu.
Brokastīs gan baigi norīsimies viesnīcā - te gardas brokastis un ļoti labi var paēst.

Forša diena. Ļoti ļoti :)

15. Diena

Šī diena bija paredzēta pilnībā atpūsties.

Labi izgulējušies, devāmies lejā uz tirgu, kas ir 15m attālumā no viesnīcas pēc svaigiem augļiem. Bet pa ceļam mūs pārsteidza saimniece. Un protams, ka piedāvāja uztaisīt gardas brokastis, no kurām nebija iespējams atteikties. Ceptas olas un tā garā franču maize, ļoti svaiga, te ir populāra!

Bet vienalga, pēc tādām garšīgām brokastīm bija jādodas uz tirgu pēc augļiem. Nu vismaz saldajā :)
Es sev paņēmu 1kg līčijas. Bet tās garšīgās, kurām ir tādi kā kātiņi, matiņi, nez kā lai pasaka. (skat bildi) Bet vienalga garšīgas.

1 kg šo ekskluzīvo augļu maksāja 20 santīmus.

Mārtiņš paņēma 1kg Passion fruit.

Saimniece pastāstīja, ka Passion fruit izraisa miegainību un ja esi stresains - nomierina. To gan mēs nezinājām.

Lai nu kā - pēc paēšanas devāmies uz Ben Tanh tirgu. It kā skaitās kaut kas baigi kruts un obligāti jāredz, bet tur jau tā problēma, tur tūristu ir vairāk kā vietējie, līdz ar to viss tas tirgus ir tā tendēts uz tūristiem. Nebija interesanti. Labāk mūsu vietējā tirgū pakaulēties, Bet za to es tiku pie apaviem jee :)

Nopirkām arī žāvētus augļus. Tie bija labi - ananāsi!

Pēc tirgus - apmeklējām kara muzeju.

Tā gan bija štelle. Ļoti interesanti. Kara tehnika, tanki, aviācija, iznīcinātāji, ložmetēji, helikopteri, bumbas, ieroči, šausminošas fotogrāfijas, apraksti. Baigi. Protams, jāņem vērā komunistiskā pieskaņa un propoganda, bet nu tik un tā interesanti.

Tad gan atpakaļ uz mūsu rajoniņu un vakariņās uz foršu restorānu.

Es ēdu gardus mazos ēdamos gliemežus ar riekstiem un un tur tas ēdiens bija tiešām ļoti garšīgs.

Mārtiņam bija zupa ar nūdelēm un gliemežiem. Pēc tam vēl zivju uzkodas ar gardu mērcīti un beigās saldais. Protams klāt vēl ledus kafija ar pienu :)

Rīt pēcpusdienā lidojam atpakaļ uz Hanoju :)

2000km tiks pieveikti divās stundās nevis 8 dienās ;)

14. Diena Ho Chi Minh

Varējām atļauties vairs necelties 6:00 un izbraukt 8:00, jo nebija nekur vairs jābrauc. Un pat negribējās arī. Ne jau šajā pilsētā.

Bet rīts iesākās tā patīkami, mierīgi.. piecēlāmies pēc 8 un bez steigas nogājām uz 1. stāvu - saimniece speciāli mums pagatavoja nelielas brokastis - gardi ceptas maizītes ar ķiploksviestu un Saigonas reģiona kafiju ar pienu. Jammī :)

Šīs dienas galvenais mērķis bija pārdot mūsu mocīšus.

Tos mēs bijām nopirkuši Hanojā ar domu, ka pārdosim HCM.

Bija vēl variants tos īrēt Hanojā, tad satraukties, ka tos nesadauzam, izmest lieki naudu, tad vēl tērēt miljonu (dongus protams), lai atgādātu ar vilcienu tos atpakaļ uz Hanoju.

Sarežģīti, bet viss ir droši.

Tā vietā izvēlējāmies riskantāko, bet interesantāko variantu - tos nopirkt.

Un ja nu nepārdodam? Tad žēl, zaudēta nauda.

Bet vienalga nopirkām.

Hoteļa īpašniece pie brokastu galda atkal jau kuro reizi izrādīja savu patieso ieinteresētību palīdzēt, rūpes un laipnību. Viņa deva derīgus padomus moču pārdošanā. Un kas pats galvenais - teica, ka pēcpusdienā mums iedos līdzi cilvēku, vietējo vietnamieti, kurš parādīs mums to vietu, kur varēsim pārdot močus. Un atkal jājautā - vai nav lieliski?

Jau kādu nedēļu atpakaļ biju ielicis iekš couchsurfing.org paziņojumu, ka būsim HCM un pārdosim močus - varbūt kādam ceļotājam ir interese. Vienam interese bija. Sazinājāmies e-pastiski un norunājām tikšanos uz šodienas pēcpusdienu.

Beigās sanāca tā, ka tikšanos nācās pārcelt uz kādiem 5 vai 6. Šis izrādījās aizklīdis ar draugiem kaut kur paēst. Bet ātri vien jau bija atpakaļ un varējām braukt pie viņa, bet neraža - pusceļā vienkārši tik bezcerīgi sāka gāzt, ka nu bija jāslēpjās visiem spēkiem! Tā gāza! Drausmas, un tas pērkons/zibens - mega spēcīgs.

Veselu stundu nogaidījām, kad pāries, nepārgāja - dabūjām doties atpakaļ uz viesnīcu.

Interesantākais tas, ka šodien Vietnamā beidzot sākās lietus sezona. Lietus sezona, kurai bija jāsākas jau pirms mēneša. Bet vislabākais, ka no visām 8 dienām, kad braucām no Hanojas - lija tikai vienu pusi dienas - pašu pirmo. Ideāli - jā ideāli laikapstākļi braukšanai :) Ar to mums ļoti ļoti paveicās.

Nāca jau plkst 21:00. Izskatījās, ka lietus ir pārgājis, uzrakstīju sms, ka braucam pie čalīša. Un tad notika, kas ļoti interesants: Lai paskatītos vai ārā līst vai nelīst - izdomāju noiet pāris pakāpienus pa trepītēm uz leju, lai sajustu lietu - kā gadījās kā nē, manas čības mani totāli pievīla un es smuki, pa betona, slidenām flīzēm smuki uz muguriņas nokritu pa tām trepēm līdz pašām beigām. Pats galvenais, ka krītot gaisā uzmetu moča atslēgas, kur viņas nokrita - nezinu, ārā tumšs, bet ar kreiso roku krītot aizķēru 3 metrīgu palmu, kura bija iestādīta aptuveni metru lielā māla podā un sakarā ar šīs palmas krišanu - kā domino kauliņi - tika paķerti vēl pāris podi un stādi. Galu galā es atrados uz zemes, peļķē, apkrauts ar palmām, lauskām, zemi no podiem, ar pazaudētu atslēgu, aizlidojušu čību, sagāztiem augiem un saplēstiem podiem. Vismaz pārliecinājos, ka vēl mazliet līst! :D

Protams saskrēja viss viesnīcas apkalpojošais personāls. Es saimniecei teicu, ka baigi traki, ka podi saplēsti, viņa tikai - Dont worry dont worry, galvenais, ka pašam nekas nekait.

Nu bija jāatrod atslēga, jo savādāk močus jau nepārdosim.

Mārtiņš laimīgā kārtā to atrada - bija iekritusi citā puķpodā.

Forši - pa nelielu lietu, vidēji slapji, un 1h ilgas maldīšanās atradām čalīti.

Īsāk sakot - pēc aptuveni 30min garām sarunām - vienojāmies, ka viņš pērk ABUS močus!!! Wuhuuu! Uzdevums izpildīts. Cena ok, un mēs visi laimīgi. Lai viņš pēc tam ņemās un pārdot moci citiem ceļotājiem. Mums galvenais no tiem ātri bija tikt vaļā. Vēl ar viņu aprunājāmies, uzzinājām daudz jaunas un ļoti noderīgas informācijas.

Ja pa dienu bija jāskaita cik tūkstoši palikuši, tad jau vēlā vakarā bijām atkal kļuvuši par multimiljonāriem. Man patīk :))

13. Diena Ho Chi Minh City - SASNIEGTS GALAMĒRĶIS

Ticiet vai nē, bet mēs esam sasnieguši galamērķi!!! :)

Ir pievarēti vairāk kā 2000km un esam galā! Sēžam viesnīcā, skatamies TV un tulīt iesim uz pilsētu.

Vakar ceļš bija interesants, pabraucām atkal mazliet pa kalniem.

Vienā superīgā vietā piestājām, lai iedzertu ledus kafiju. Tā tur bija tik ļoti garda :)

Un kāda cilvēkiem šeit ir attieksme. Tas ir kaut kas neaprakstāms! Tik tiešām. Tik ļoti izpalīdzīgi, laipni, saprotoši.

Mēs sēdējām ērtos krēslos ielas malā. Čuvaki krāva līčijas smagajā un veselu ķekaru atnesa mums, lai uzgraužam. Baigi labās bija. Kādu stundu nosēdējām un vērojām rosību.Interesanti tā pasēdēt paskatīties. Var ieraudzīt daudz ko, ko neredzam, kad steidzamies.

Pirms pašas lielās Ho Che Minh apmaldījāmies, jo pazuda navigācijā karte.

Bija jābrauc uz dullo un prasot cilvēkiem ceļu.

Beigu beigās kaut kā atradām ceļu uz centru un arī navigācija parādījās.

Bet nu tas bija murgs - HCM satiksme ir pats murgainākais, ko es jebkad esmu redzējis. Šodien iesim ar kājām.

Katrā virzienā 3 joslas un pa tām vienā minūtē pabrauc garām kādi triljons cilvēki. Tas tiešām ir tāds murgs. Tāds bardaks, stress, ņemšanās, darīšanās, šūšanās! Vnk drausmas!

Bet tikām galā !:)

Atradām arī ļoti labu viesnīcu.

Viesnīcu, kurai varētu dot 10 zvaigznes attieksmes ziņā!

Mēs atbraucām, čalīši uzreiz močus iestūma iekšā, iedeva mums jauku numuriņu. Atnesa Welcome drink, jeb 4 dzērienus kā "laipni lūgti" sveicienus. Uz istabiņu arī atnesa vakariņas un šorīt no rīta pabaroja ar brokastīm un tikko atnesa vēl 2 dzērienus. Ā jā, aizmirsu pateikt, ka tas viss ir bez maksas, jo viņi grib mums palīdzēt justies labi un nav brīnums, ka šī viesnīca visā lielajā HCM ir novērtēta visaugstāk - uz 9.8 ballēm!
Nevienam tik daudz nav. Tādēļ arī es silti iesaku - ja jūs kādreiz nonāksiet HCM, tad obligāti jāpaliek XUAN HUE HOTEL. Super vnk super.

Ā un tikko pajautāja vai ir nepieciešams izmazgāt mūsu veļu. Jā protams, ak bez maksas? Jā protams :))
Nu - pasakiet - vai nav super? :)

Un vakar vispār normāli paveicās. Pašā pašā finišā - nu tā bija kāda zīme laikam.

Karoč - braucam, meklējam viesnīcu, ārā tumšs, jau sākt mākties debesis, neko nevar atrast, satiksme murgs, telefons lādējas ārā un te pēkšņi, uz pēdējām telefona baterijas atliekām - atrodam viesnīcu, tikko piestājam pie viesnīcas - uzreiz vnk drausmīgi mežonīgi sāk gāzt lietus. Nu kā tā var paveikties? :)
Bijām tik laimīgi!

Nesalijām

Atradām viesnīcu

Telefons vēl neizlādējās

Nu lūk. Šodien jāpavazājās pa HCM, jāpaskatās kas un kā, jāaiziet uz Kara Muzeju un tad jau rīt jābrauc uz Hanoi, jāpievar šie vairāk kā 2000km atpakaļ. Šoreiz jau bez mocīšiem.

Nu tā. Mērķis ir sasniegts :)

Vēl vajadzētu ielikt tādu kā kopsavilkumu, bet to mazliet vēlāk.

Starp citu. Es vēl turpināšu rakstīt arī par to, kā mums ies šodien un rīt.

(Kad vien būs pieejams internets)

Un vēl man ir doma ielikt vairākus rakstus, piemēram, par Vietnamiešu ēdieniem, dzērieniem, augļiem, dzīvniekiem, transportu utt.

12. Diena Da Lat (un gandrīz jau galā)

Šī solījās būt lieliska diena, jo paredzamais ceļš veda kalnos un tikai caur tiem.

Vakar vakarā mūs kārtējo reizi apčakarēja ar netu. Man jau sāk likties, ka pa nakti viņu to vnk slēdz ārā.

Izdomājām aiziet uz tuvējo Cafe, kur rakstīts wifi. Bet še Tev - viņš vienkārši nestrādā.

Nu nekas, atkal padzērām auksto kafiju un devāmies tālāk uz Da Lat.

Ļoti ļoti ļoti skaists kalnu ceļš.
Šeit visi cilvēki daudz brūnāki, jo neslēpjas no saules.

Neredzam arī vairs rīsu laukus, jo nav tāds mitrums tieši pirms kalniem (otrā pusē gan tur aiz HCMC viss ir vienās upēs, deltās, purvos, utt) Te pat varēja redzēt uzartu lauku.

Tā nu devāmies uz augšu vien uz augšu vien. Līdz beidzot, karstumā un ar nomocītiem mocīšiem (jo vairāk kā stundu no vietas tikai jāzāģē augšā) - tikām līdz 1000m augstumam. Un piestājot pie kraujas malas, skatoties uz tiem ciemiem, ielejām, upēm, aizsprostiem un iekārtotajiem laukiem - skats bija ļoti skaists :)

Kā jau vienmēr skatoties no kalnu virsotnes.

Interesanti bija, ka cilvēki dzīvo kalnu virsotnēs. Veseli ciemi sacelti un līdz kādai normālai pilsētai, nez pus diena jābrauc. Bet viņi tur dzīvo. Audzē visu - kafiju pupiņas, ceļ daudz daudz daudz siltumnīcu (tā, ka visa ieleja vienās siltumnīcās) un tur audzē rozes, visādus dārzeņus, nu visu ko var audzēt siltumnīcā.

Novērojām 2 lietas. Ja bijām pieraduši pie +36 neizturamu karstumu, tad šeit bija tikai +26 (kā jau kalnos) un es nezinu kādēļ - bija nenormāli auksts. Es braucu džemperī un jakā, arī citi cilvēki - ar mocīšiem braukāja rudens jakās. Bet kad apstājās, tad ir silts, bet braucot - drausmīgi auksts! Nesapratu kādēļ tā. Kaut kādas aukstā gaisa plūsmas utt. Bet baigi drēgni. Varbūt dēļ lielās temperatūru atšķirības.

Nu lūk - tā nu pēc pusdienslaika - beidzot bijām nokļuvuši Dalatā (Da Lat).

Absolūtākais pretstats pilnīgi visai Vietnamai. Ja mani atvestu uz šo pilsētu ar aizvērtām acīm - es teiktu - nē - tā ir Eiropa. Kādas attīstītas valsts tipiska kalnu pilsēta. Bet nē - tas bija Vietnamiešu lepnums. Ielas platas, viss apzaļumots, Skaistas ūdenstilpnes, kalni un lejas. Viss sakopts, savākts, nav nekādi bomžatņiki. Mājas skaistas kā mājas. Arī ciemos pirms un pēc Dalatas - mājiņas tādas, kādas esam pieraduši redzēt, 2 stāvu ar logiem, nevis betona kluči. Šis kalnu reģions- pilnīgi atšķirīgs. ļoti skaisti tik tiešām! :)

Izbraukājām Dalatu krustu šķērsu, ar prieku sirdī varējām doties tālāk un tad bija jāsasniedz vēl ceļojuma mērķis:
Elephant Waterfall, jeb Ziloņa Ūdenskritums.

Ziloņa ūdenskritumu atrast bija samērā grūti, jo visas zīmes bija viņu valodā. Jautājot vietējiem - viņi nesaprot ko Tu jautā, tādēļ jārāda ar zīmēm. Un cik labi Tev sanāktu parādīt ar rokām un skaņām ūdenskritumu? :D

Viens saka - 3km uz to pusi, otrs 5km uz citu utt. Līdz beidzot viena ar rolleri braucošā mums parādīja.

Ieraugot tāāādu ūdenskritumu no necilas, nelielas upītes - likās vaaau! :)

Nu ko - jākāpj lējā! Un bijām jau lasījuši, ka jākapelē ir pa klintīm, jāatrod kāda sprauga un tad var tikt ūdenskritumam no otras puses, respektīvi no iekšpuses. Un uzminiet nu? Protams, ka mēs to izdarījām. Dabīgi, ka bijām galīgi slapji, bet skats bija tik fantastisks!!! Un tad tiešām bija vaaaau!!! Redzēt to kā ūdens no kādiem 20m ar mežonīgu spēku krīt un šķeļas pret klintīm un mēs tur stāvam, 2m attālumā šai pusei ūdenskrituma! Superīgi :)

Ā un mēs tač piepildījām vēl vienu mērķi!!! ĒST BANĀNUS NO KOKA! :)
IZPILDĪTS!!! :)))

Ilgi meklējām un beidzot atradām ēdamus - gatavus un supergardus banānus - jeaaa :)

Pēc tam jau sāka mesties mazliet tumšs. Braucām meklēt naktsmājas.

Dabūjām pabraukāt arī pa tumsu kādu stundiņu, bet beigu beigās atradām vienā pilsētiņā diezgan labu viesnīcu.

Priekšā ir vēl viena diena - nepilni 230km un esam sasnieguši savu galamērķi - HCMC.

To mēs paveiksim :)

11. Diena Gandrīz jau galamērķī

Bildes būs vakarā, protams, ja nets atkal nepiečakarēs!

Tā kā vakar tā skrējām 300km līdz Quy Nhon, tad šodien arī bija mazliet mazliet jāiespringst un jātiet līdz Cam Ranh.

Aptuveni 260km. Liels gabals, bet mēs bijām gudrāki. Cēlamies 6 un 8 jau bijām uz mocīšiem.

Diemžēl paskatoties debesīs - tās nebūt neiepriecināja, jo jau no 8 rītā saule cepināja neizturami - nebija neviena mākoņa, bet skaidras debesis Vietnamā ir katastrofa.

Pats galvenais, ka braucot cauri ciemiem un pilsētām - klusums. Uz ielām vairs neviens netusē, bet slēpjās savos domikos, kaut kur ēnā, pie ventilatoriem. Dīvains skats.

Es šodien novēroju ļoti jocīgu parādību. Vienalga ir vai nav karsts - Vietnamā nav gājēju!

Vai nu viņi brauc ar auto (retais), vai ar mocīšiem (gandrīz visi) vai ar riteņiem (jaunieši, skolnieki, zemnieki). Bet cilvēki - vienkārši kājāmgājēji nav! Tikai tik daudz cik pāriet ielu! Ja to tā ievēro, tad interesanti skatīties..

Nu jā, un atgriežoties pie tā, kādēļ mums šādi vajag braukt - izskaidrojums viens.

Rīt ir lielā diena, kad brauksim cauri Dalatai. Šī ir viena no tām pilsētām, kādēļ braucam uz Vietnamu. Pilsēta kalnu kalnos un ceļš līdz tai un arī pēc tās ir kalnains, līdz 2.5km augstumā ir kalni un skati ir neaprakstāmi!

To rīt piedzīvosim uz savas ādas. Galvenais, lai brauciens notiktu gaišajā dienas laikā. Tādēļ arī rīt ceļamies agri, braucam nu jau vairs ne tik daudz un baudam skaisto dabu.

Brauksim arī uz Elefant Waterfall. Kas tas ir? To lasiet nākošajā rakstā.

Starp citu, te ir ļoti draņķīgs internets. Tad ir tad nav. Citos hoteļos vispār nav, lai gan saka, ka ir utt. Tapēc arī nevaru katru vakaru ielikt pa rakstam.

Ā un es šeit nevaru joprojām nopirkt apavus. Es savus flipflopus esmu mazliet pieķūnējis, bet tik un tā nav aršans.

Šodien iebraucām veikalā, kur pārdod apavus. Skatos, pie kediņas pielikta birka, kādi izmēri ir pieejami veikalā un prikols tāds, ka lielāks par 43 vispār pat netiek piedāvāts, ne jau ka viņš nav uz vietas vai kā, bet vienkārši, tāda izmēra nav! Esmu šokā :))

Bet ja godīgi - šodien laikam redzēju kā izskatās tas, ko sauc par paradīzi zemes virsū.

Sēdējām kafejnīcā, jūras krastā, dzērām no kokosrieksta suliņu, palmas, baltas smiltis, salmu lietussardziņi virs sauļošanās krēsliem un zili zaļais okēana ūdens. Tik ļoti labs skats :) Sen jau gaidīju, kad tādi būs un šajā galā pludmales ir brīnumaini skaistas.

Protams, ka gājām arī peldēt. Bet mazliet aplauziens! Jo ieejot ūdenī, likās, ka tas ir kādus 29 grādus silts. Principā atveldzēties nevarēja, tikai saslapināties! :)

Bet tik un tā - ūdens tik skaidrs un caurredzams, ka nevarēja nenopeldēties.

Un vispār, esam uzsūkuši tik daudz skaistu skatu, ka nezin, kur lai to visu glabā.

Līdz ar saulrietu ieradāmies Cam Ranh pilsētā. Un šo pilsētu es uzskatu par robežpilsētu starp Ziemeļiem un Dienvidiem.

Šajā pilsētā ir jūtama rietumnieciskā pieskaņa. Ir pat veseli 3 lielveikali, kur kā normālā valstī var nopirkt pārtiku!!! Nav vairs jāiet uz tirgu, vai jāpērk uz ielas, kā tas ir visās pārējās pilsētās. Un te arī ir drēbju veikals. Nu tāds normāls un ļoti daudz lietu, vietu un skatu, atgādina normālu attīstītu pilsētu - mums saprotamu.

Es domāju, ka HCMC būs pilnīgs pretstats Hanoi.

Arī pa ceļam vairāki uzraksti (uz zīmēm un plakātiem) parādās arī angļu valodā.

Protams, no 50 zīmēm uz vienas ir uzrakstīts SLOW vai WARNING, bet nu tomēr tas ir vairāk kā nekas.

Nu jā, tātad rīt jātiek tālāk par Dalatu, jāpaliek tur pa nakti un tad kā no rīta celsimies - brauksim uz HCMC. Un galamērķis būs sasniegts :)

P.S. Šobrīd rakstot šo ziņu - esam Dalatā. 1500m augstumā. Superīga pilsēta, bet par to sīkāk vakarā!

10. Diena Pārbrauciens

Šī bija absolūti visskarbākā, trakākā, mežonīgākā un nežēlīgākā diena kādu esam piedzīvojuši Vietnamā!!!

Gaisa temperatūra ēnā bija 39 grādi pēc Celsija!!!

Tas bija kaut kas vēl nepiedzīvots. Nopietni, es tādu karstumu savā dzīvē neesmu izjutis. LV tagad bija 32 grādi. Kā bija saulē? Nu tā apmēram šeit bija ēnā. Izejot saulē - nu vispār nereāli. Pilnīgi visi cilvēki bija saģērbušies kā drēgnā rudenī. Man vienīgi plaukstas bija saulē un tās arī apdega, jo rokas vislaik jātur uz stūres. Tas nekas, ka sasmērēts Dzintariņš - vienalga viss sadedzis melns.

Par sajūtām.

Īsāk sakot, to pat nevar īsti uzrakstīt. Nu ar plikām kājām uz vienalga kāda seguma atrast vienkārši fiziski nebija iespējams. Apstāties un stāvēt saulē - arī nebija iespējams. Pat braucot ar 80km/h bija tik karsts kā nekad, principā sajūta tāda, ka no cepeškrāsns ir jāizņem tikko saceptās magoņmaizes un tikko atverot krāsns durtiņas - ienāk sejā tas pirmais karstums - nu vot tāds bija visu laiku.

Ā un galvenais vēl tas, ka braucot kājas atrodas kādas 20cm no zemes uz kāpslīšiem, bet kāda ir iespēja, ka asfalts nebija kādus 70 grādus karsts? Nu ārprātīgi mežonīgi dega kājas un viss viss viss...

Naktī +30.

Labākais, jau tas, ka bijām ierubijuši kondicionieri un es pa nakti nosalu :D

No vakardienas vairāk gandrīz pat nav ko stāstīt, jo tā bija pārbrauciena diena.

Uzstādījām rekordu un nobraucām aptuveni 300km!

Tik lielu gabalu vēl nekad nebijām braukuši, bet tā vajadzēja, jo viss saplānots līdz pēdējam. Vienīgi tas karstums bija tieši kā nelaime.

Bet to izturējām, no saules sargājāmies un viss ok.

Bija arī ļoti labi brīži - braucām atkal dažos ļoti lielos kalnos.

Skati fantastiski.

Īstenībā tas savienojums ir ļoti interesants.

Bijām augstā augstā kalnā, un gar labo pusi kalns vēl 2x augstāks, klintis utt, bet kreisajā pusē, krauja lejā un tur jūra, līcis, kuģi, pludmale. Kalnos bijām pāri pa 1km augstumā.

Vairākas reizes peldējām Dienvidķīnas jūrā. Atradām lieliskas pludmales un šādas iespējas nevarēja laist garām. Kā nekā bija jāatpūtina mocīši un jāatveldzējas pašiem. Lai gan ar to atveldzēšanos bija kā bija, jo ūdens kādus 27 grādus vismaz bija silts. Arī paši forši atpūtāmies, atgūlāmies smiltīs, pasauļojāmies mazliet. Iemigām, tikmēr jau kādi 10 krabji bija riņķī, stresaini skraidīja!

Nobraucām pa tumsu 2h un beidzot pilsētā:

Quy Nhon. Pietiekami liela pilsēta. Atradām ļoti labu hoteli. Arī pa 2.50 Ls no cilvēka. Cenas izcilas! :)

Vakarā izbraukājām vēl pilsētu, nopirkām arbūzu un brokastīm mango. Tie gan šeit ir ļoti ļoti gardi!

Tā nu kaut kā tā diena bija nomocīta.

9. diena no Hue uz Hoi An

No rīta viesnīcā bija ļoti labas brokastis ēkas augšējajā - 9.stāvā.
Skats uz visu pilsētu - iespaidīgi, jo 99% ēku ir vienstāvu. Sakarā ar to, ka Hue atšķirībā no Hanoi ir daudz attīstītāka, modernāka, līdz ar to pilnīgi atšķirīga no citām - tipiskām vjetnamiešu pilsētām.

Arī Ho Che Minh City solās būt modernāka, jo viss, kas ir zemāk uz dienvidiem - viss ir modernāks un attīstītāks, jo ziemeļu daļā virsroku ņem komunisms, bet jau valsts vidusdaļā ir jūtamas atšķirības.

Es aizvakar ļoti nošokējos kārtējo reizi par sauli. Saule zenītā. Tas salīdzinot ar LV ir ļoti ļoti atšķirīgi. LV mēs redzam, ka saule ir dienas vidū pašā augšā, bet patiesībā nav. Bet šeit, sakarā ar to, ka ekvatora līnija ir salīdzinoši netālu - pusdienslaikā nostājoties saulē - tā tiešām burtiski un faktiski atrodas tieši virs galvas. Es speciāli nostājos zaldātiņā, sakļaujot rokas gar sāniem un ēna ir tik minimāla, ka to praktiski nevar pamanīt. :)

Un vispār - te tā saule nu vienkārši tik ļoti cepī - ārprāts. Mēs pus stundu bez ķiverēm pasēdējām saulē un tagad var staigāt vēzītī - seja, deguns, galva, viss ir riktīgi iesauļojies. Forši :)

Un laiks vispār ir perfekts. Visu laiku karsts, No lietus ne miņas (lai gan šobrīd skaitās lietus, slapjā/karstā sezona). Katru dienu var izbaudīt - neraizējoties par lietu, jo tuvāk dienvidiem, jo mazāka iespējamība, ka līs!

Ārprāts - es šodien nošokējos par tiem mazajiem vjetnamiešiem.

Iedomājies? Man ir saplīsusi čību un sen sen sen sen jau vajag nopirkt jaunu. Bet - to izdarīt vienkārši nav iespējams. Kā var nenopirkt apavus - pilsētā, kurā dzīvo miljons cilvēku un ir tikpat liela kā Rīga? 42 izmērs ir lielākais, ko man piedāvāja un neder un viņi nesaprot, ka neder, tik vislaik sauc, eu eu, pamēģini šito - bet es rādu, ka tas ir 42 nevis 45 vai nu labi 44. Nē, pilnīgi mauc uz kāju to čību nu! Ārprāts :) Es tagad staigāju ar saplīsušu čibu - bomzītī :) un dienā 200km nobraucu vispār basām kājām. Jo kāda jēga no saplīsušas čības, kas krīt nost? Garāmbraucošie vjetnamieši rāda - kur ir Tava čība, es rādu pretī, ka saplīsusi. Dienā kādi 10 jautātāji noteikti trāpās :)

Ceru uz HCMC (Ho Che Minh City), tur moška atradīšu 44 izmēru!

Šodien pēc brokastīm devāmies uz pludmali. Beidzot uz tādu īstu pludmali, kurā var smuki peldēties un atpūsties. Bet pa ceļam Mārtiņa mocītim nācās apmeklēt servisu.Bija jānomaina amortizators.

Tas prasīja aptuveni 1h.

Interesantākais bija tas, ka pie servisa piestāja tūristi. Vietējais vjetnamietis veda pāris francūžus uz pludmali.

Mēs palūdzām, lai vjetnamietis paprasa servisā, ko šis tur dara un ko darīs (jo lai pateiktu, kas par vainu ir jārāda ar pirkstu utt) Nu tad bija jautri, mēs francūzietei angliski teicām, ko lai pajautā, viņa no angļu valodas pārtulkoja franciski saprotošajam vjetnamietim jautājumu, kurš jautāja servisa puikam, kas darāms un tad visa ķēdīte atpakaļ caur n-tajām valodām! :)

Beidzot tikām līdz pludmalei.

Dienvidķīnas jūra ir tiešām fantastiska.

Un cik silts ūdens, karstas smiltis, lieli milzīgi viļņi, un sāļš ūdens. Tas bija tieši tas, kas vajadzīgs - 30 grādu karstumā nopeldēties 26 grādu siltā ūdenī. Nu tas tiešām bija super, jo pludmale arī ļoti laba.

Taču to nepārspēs otra pludmale, kas bija aptuveni 1.5h braucienā uz dienvidiem. Piebraucām pie citas pludmales un šī bija vēl skaistāka, vēl lielāki viļņi, bargāki. Interesants skats, ko nefiksēja fotoaparāts bija, kad liels vilnis iešļācās pludmalē, tad visa pludmale un smiltis sāka kūpēt kā upe agrā rītā. Uzmetās tāda kā migliņa. Tiešām skaists skats.

Vienvārdsakot - šodienas pludmales apmeklējumus un n-tās peldēšanas dienvidķīnas jūrā bija neaprakstāmi brīišķīgi :))

Pēc tam devāmies uz Hoi An.

Principā braucām vairāk vai mazāk gar krasta līniju. Tieša redzamība gan nebija, bet tuvu gan.

Tipiska pludmales tūristu pilsētiņa. Bet skaista un te daudz cilvēku runā angliski. Daudzi šo nelielo pilsētu atzīst par vienu no skaistākajām visā Vietnamā. Redzēsim to rīt, kad būs gaišs.

Jāiet arī nodžumīt!

Šovakar jau jāsaplāno ceļš uz nākamo pilsētu. Ir divi varianti, vai nu braukt pa lielo ceļu, kas ir tuvāk, ātrāk, gar jūru, bet ir samērā neinteresanti, jo ir liela braukšana un smirdīgi smagie, bet pieeja jūrai, vai meklēt mazos ceļus caur kalniem, ciemiem, miers un klusums. Bet jāskatās kartē vai ir kalni. un vai normāli ceļi iet, vai neiznāk liels līkums.

Kādas 2h jau bija tumšs, kad beidzot iebraucām Hoi An. Bija ļoti grūti atrast brīvo hoteli. Jo visi pilni. Stundas laikā gan sanāca atrast vienu, ļoti jauku :)

Aizmirsu vēl piebilst, ka aizvakar, runājot ar vietējiem vjetnamiešiem - bijām šokā, jo viņi (negribu teikt visi, bet lielākā daļa noteikti) nav bijuši ārpus Vietnamas. Iedomājies? Kā var neapmeklēt, piemēram, kalnaino Laosu, kas ir nieka 100 varbūt 200km attālumā? Un kas vēl jocīgāk, viņi atzina, ka pat nav bijuši ārpus sava rajona robežām!!! Un mēs 3 ned laikā būsim redzējuši vairāk kā lielākā daļa vjetnamiešu. Vai tas varētu būt komunisma dēļ? Vai kāds zina atbildi? :)

8. diena. Uz HUE

184 km garlaicīgs ceļš pa lielo šoseju.
Ārprātīgi šausmīgi. Piesārņojums uz ceļa ir tik nenormāls, ka traks var palikt.
Protams, pieradām pie svaigā, gandrīz 1km augstā kalnu gaisa, kur 3 mašīnas stundas laikā izbrauc cauri, upes tek, meži, ielejas un atkal kalni un jāsalīdzina ar 4 joslu šoseju, kur 8 no 10 ir smagie, kuri kūp ar vismelnākajiem dūmiem un smird un visi tie putekļi uz ceļi. Vienkārši pretīgi! Tādēļ ir jāmeklē foršie nomaļie kalnu ceļi.

Priekšā vēl 1000km - gan jau atradīsim tādus! :)

No rīta nesteidzīgi vietējo vjetnamiešu atbalstīti visi kopā atradām servisu.

Bija jānomaina eļļa abiem mocīšiem un pāris lampiņas nedega.

Kamēr tas viss notika, paēdām.

Vietējie rij kā cūkas, bet neviens vairāk par 50kg nesver.

Tas ir prātam neaptverami! :)

Es šodien atkal noprovēju garneles, ceptas gardā mērcīte, ar glazūru, saldi-skābi asu. Un izrādās, ka garneli varēja ēst visu, tikai bija jānoņem galvas.

Mocīši gatavi. Dodam uz HUE.

Bija jāsamaina nauda. No dolāriem uz dongiem.

Kā Tev šķiet - cik ilgi varētu mainīt naudu? Ja nav rinda - 5 vai 7 minūtes?

Nē. Tas prasīja aptuveni 15minūtes.

Bi-ro-krā-ti-ja.

Jo bija jākopē pase, jāsavada visi dati sistēmā, un tad jāparakstās uz n-tajām kvītīm. Sviests.

Kur tagad tā? :))

HUE ir bijusī galvaspilsēta. Tajā dzīvo aptuveni 1milj cilvēku. Liela pils pilsētas centrā ar milzīgu karogu!

Nu labi.

Hue - dienā riebīga, naktī skaista.

Pa dienu - piesārņota, pilna ar mocīšiem, cilvēkiem, stress, satiksme, trokšņi.

Nepatika.

Vakarā - forši, smuki, skaisti. Ļoti attīstīta pilsēta, vairāk tūristu. Gaismas, viesnīcas, skati utt..

Bet rīt dodam tālāk.

Tik cerams no rīta jānopērk kāda čība, jo pašreizējās vienkārši jūk ārā :)
Bet ir problēmiņa - 44 vai 45 izmērs vjetnamietim ir tas pats, kas mums 49 :D

Viņiem 42 ir lielākais izmērs. Es nevaru sev nopirkt čības, šļopkas, nu neko! :D

Šodien vakariņās ēdām veģitāriešu vjetnamiešu restorānā.

Paņēmām katrs pa zupiņām. Labas, tikai man bija neeeenormāli asa.

Un tad sekoja, kas tāds, kas izmainīja manu uztveri par KAFIJU!

Kafiju ikdienā nedzeru un man tā negaršo.

Taču Menu redzējām interesantu nosaukumu:
SAIGON ICED KOFFEE WITH MILK

Nu debešķīgi :)

Ledus, auksta kafija, piens, cukurs. Viss..

Tas sajaukts kopā rada burvīgu garšu.

Obligāti, ka būšu atpakaļ LV, uzreiz tādu taisīšu :))

Nu, sakārdināju? :))

7. diena Kalni

Pagaidām, šo dienu es uzskatu par to dienu, kādēļ uz šejieni braucu.No rīta izdomājām, ka nav jēgas elpot putekļus un triekties pa šoseju un tikai izvairīties no pretī braucošajiem maniakiem. Ir jāizdomā cits ceļš, tādēļ nolēmām braukt pa mazu ceļu.

Iebraucām ļoti ļoti dziļos laukus un kā par laimi vispār nevienu reizi neapmaldījāmies (kaut gan zīmes saprast gandrīz nevar). Nu moins, tajos mazajos ciemos - nu es pat nez.. nu smuki, nu! :)

Tur nav ko daudz rakstīt - tas nav uzrakstāms - to var tikai izbaudīt, braucot cauri, ka pilnīgi katrs, kurš ierauga, uzreiz smaida, sveicina, paskrien līdzi :)

Un nejau tas vien, tas miers un klusums, un tajā pat laikā - rosība. Un nevar īsti arī saprast, ko tie cilvēki domā, ko ikdienā dara, par ko sapņo un cik labi viņiem ar to, kas viņiem ir.

Nevienu brīdi nenožēlojam, ka braucām šeit un te seko, līdz šim, galvenā atziņa - jābrauc pa mazākas nozīmes ceļiem un tikai pa retam jāaizbrauc līdz lielceļam.

Mazie ceļi ir ideālā kārtībā.

Pēc tam braucot tālāk sākās kalni. Neko tādu es nebiju savā dzīvē redzējis, ka visu laiku braucot, ir kalni kalni kalni, stāvas klintis, stāvi apauguši kalni, līkumi, kāpumi, strauji kritumi. 700m augstumā, tad atkal lejā, pa ieleju starp kalniem, starp mazajiem ciemiem, gar govīm, suņiem, bērniem. Tad atkal kalnā, skats uz leju..

Vienvārdsakot - kā pasakā.

Lai gan nobraucām kādas 5h pa kalniem un vismaz 100 - 150km - laikam vairāk par vienu rindkopu nevarēšu uzrakstīt - jā - bija tik ļoti skaisti :)

Jau līdz ar tumsu, nezinājām vai braucam pareizi. Paldies pieklājīgajiem vjetnamiešiem, kas apstājās un teica, ka arī brauc uz to pašu pilsētu, kuru mums vajag, tādēļ teica, lai seko viņiem un braucām kopā :)
Baigi forši, ka tā! :)
Man beidzās priekšējais lukturis. Rīt jāsamaina.

5km pirms šīsdienas galamērķa Mārtiņam pārsprāga riepa. Un arī tad draugi vjetnamieši, kuri rādīja ceļu, nepameta mūs un uz 10km/h braucot, pavadīja līdz servisam. Parādīja kur tāds ir. Un ar Mārtiņa mocīti brauca pats vjetnamietis, jo viņš

maziņš un viegls :)

Pa 75 sant bija salīmēta kamera un viss samontēts atpakaļ. Ideāli :)

Tikmēr pienāca klāt vēl cilvēki, viskko prasīja, kā iet utt, pēc tam pieteicās palīdzēt atrast hoteli. Vai nav ideāli. Un palīdzēja arī. Un arī augļus palīdzēja atrast. Kāpēc? Jo viņiem patīk palīdzēt. Ļoti laipni cilvēki, tik tiešām :)

Un aizdomas, ka suņi tiek apēsti ir diezgan pamatotas, bet par

to kādā citā reizē :D

Šodien nobraukti aptuveni 270km

Un esam jau Dong Hoi.

Ā un kā jau komunistiskā valstī - propaganda - haha, tas ir kaut kas! Es tagad nojaušu kā bija psrs laikā :) Miljons bildes varētu ielikt ar propogandas plakātiem. Un cilvēki uz ielas arī sēž, pieslēguši mikrofonu pie tumbas un kaut ko lasa, ko valdības vīri liek...

6. diena Vinh

Diena sākās ar, laikam jau varētu teikt, aizgulēšanos.

Ja parasti bijām augšā 6 vai 7, tad tagad bija kādi 8 vai laikam pat visi 9. Kamēr sataisijāmies - visi 10.

Mazliet lija no paša rīta, bet pēc tam visas dienas garumā bija ļoti karsts. Un kas pats interesantākais - es vēl līdz šim neesmu redzējis pilnīgi skaidras debesis, pat ne kādu zilu spraugu - vislaik ir tāda kā dūmaka, bet labi vien ir, jo tikko kā jūt nelielu saules spīdēšanu tā ir 11 no 12 UV tiem stariem, ļooooti spēcīgs iedegums un kurš vispār teica, ka caur mākoņiem nevar nocep

ties? Tagad visas kājas nodegušas un plaukstas arī :)

Galvenais ar laiku ir tas, ka ir lijis vēl mazāk kā LV (ja nemaldos). Lai gan tagad tieši ir Jūlijs, kas ir plūdu laiks - lijis ir tikai vienu dienu!

Super :)

Plūdi. Jā. Tos mēs redzējām gan un skats ir neaprakstāms. Izskatās, ka cilvēki ir pieraduši pie plūdiem, jo mājas uzceltas uz tādiem kā nelieliem paaugstinājumiem un ir drošas pret plūdiem. Bet visi lauku zem ūdens. Viss cik vien skats tālu sniedzās ir ūdenī, izņemot mājas un ceļus! Baigi :)

Un cik gardas pusdienas bija. Bildē var redzēt - kazas gaļiņa ar sezama sēkliņām, un tās lapas. Paņem vienu lielo lapu, uzliek uz tās gaļiņu, kas pamērcēta gardajā mērcītē (tās vispār viņiem sanāk ideālas), uzliek ananāsa šķēlīti un piparmētras lapas. mmmmm labi vai ne? :))

Dēļ navigācijas nomaldījāmies un lieki nobraucām kādu stundu - 30-40km... Bet ja nebūtu nomaldījušies, tad nebūtu redzējuši to, ko redzējām.

Cilvēki vispār ir superlaipni. Pietiek tik apstāties ceļa malā, ka 3 čomi jau ir klāt un gatavi pastāstīt un parādīt un ja labi vajag, tad arī aizvest. Viņi mums ir navigācijas vietā :D

Kas vēl tāds? Principā, šis bija tāds kā pārbrauciens, vairāk vai mazāk, bet tik un tā sanāca redzēt atkal ko neredzētu. Speciāli nobraucām no lielā ceļa, un speciāli nobraucām arī no mazā ceļa. Starp rīsu laukiem..... Skaisti... fonā augsti, stāvi kalni, miers, klusums un cilvēki, kas zina savu vērsi, rīsu lauku un mocīti. Vairāk neko viņiem nevajag.

Man salūza mocis :D

Bet baigi labi, ka pilsētā, kurā serviss ir uz katra stūra.
Čuģiks pa 2 Ls sataisīja man viņu, sačinīja elektrību un nomainīja sabirušos gultņus aizmugurējajā asī. Un vēl pie tam zibens ātrumā. Man liekas, ka tas gultnis dārgāk par 2Ls maksāja, kā viņš paņēma ar visu darbu :D

Vakarā līdz ar tumsu sasniedzām pilsētu Vinh.

Nenormālākais gabals tika nolauzts. Kopā kādi 280km.

Vakarā - viesnīcā administratore jautāja: Do you travel? :)
Yes we do, jo to varēja pateikt pēc mūsu pārgurušajām un melnajām sejām, no visiem putekļiem un izplūdes gāzēm. Tādēļ arī vajadzēja lietot maskas. Viņas lieto 90%

Labi, ka miegs bija labs un daudz spēka jaunai dienai! :)

5.diena Ha Long Bay

Vairāk nekā skaista, neaprakstāma vieta.

No rīta ar mocīšiem biš pa pilsētu (kādas 2h).

Aizbraucām līdz pludmalei. Ūdens kādus 30 grādus silts, bet peldēties nebija jēgas, jo jāiet kāds kilometrs ūdenī. Labāk ķērām krabjus krastā, viņi izrok mazas alas un tur dzīvojās. Kad viņus pabaksta, ļoti ātri skrien :)

Pēc tam paņēmām nelielu kuģi, lai izvizina mūs pa pašu līci, kur ir šie brīnumi.

Aizveda līdz pašam brīnumam. Līdz tām klintīm ūdenī, kur Avatars filmēts. Nu ir iespaidīgi, tiešām.

Un galvenais, ka tajās klintīs ir alas. Tās ari izstaigājām. Smuki!

Skati no kalna virsotnes - hmm es pat nez, nav īstie vārdi, lai pateiktu.

Tajā līcī, cilvēki uz lieliem plostiem uzbūvējuši sev mājas. Tur arī dzīvo, ķer zivis. Acīmredzot, visu savu dzīvi tur nodzīvo.

Atgriezāmies uz sauszemes. Paēdām kārtējo vietējo ēdienu.

Mārtiņam beidzās benzīns. Labi, ka kaut kāds fīrētājs brauca garām, šie jau visi izpalīdzīgi, aizveda nevis uz benzīntanku, bet pie kaut kādas vecenes, kurai garažā stāv kanna ar degvielu. Iegāzām to :)

Skaistā Ha Long Bay bija jāpamet. Un redzēts tas brīnums ir :)

Pēc tam jau vakara ceļš uz Thai Binh.

Ātri palika tumšs un braukt bija diezgan bīstami, jo šeit braukšana ir vnk briesmīgi. Tie psihi nebaidās nemaz un katrs brauc kā ienāk prātā, arī naktī mierīgi pa pretējo pusi un priekšā smagajam uztaisa kreiso pagriezienu.

Nav jau brīnums, ka ik pēc 10km uz ceļa mētājās čībiņas :D

4. diena Hanoi->Ha Long Bay

Fiksi fiksi no rīta augšā, brokastis viesnīcā un prom uz Ha Long Bay.

Nobraukti mazliet mazāk kā 200 km.

Pirmie 100 km bija vienkārši nāvīgi.

Tik spēcīgu lietu es savu mūžu nebiju redzējis un vēl tas, ka šis lietos bija jāpiedzīvo braucot ar mocīti aptuveni 70 km/h lielā ātrumā, garām vislaik nesās autobusi un fūres un aj... Tas bija nežēlīgi! Bet silts. Slapjš līdz vīlēm, bet

silts.

Rokas arī normālas - kā 80 gadus vecam pencim, jo vislaik mitrumā.

Bet tā ceļš ok. ātri gāja uz priekšu un tā kā pa ceļam nebija ļoti daudz ko redzēt, tad jau ar tumsu bijām Ha Long Bay.

Interesantākais tas, ka iebraucot kādā mazā ciemā, visi ciema iedzīvotāji sveicina un saka Helo (ar vienu L).

Ja apstājies, lai pajautātu kko (protams zīmju valodā) vai arī lai paēstu viņu virtuvē, tad ciema sīkie saskrien un ir baigi priecīgie :)
Vesels notikums. Būs par ko runāt visu vasaru tagad :D

Upes viņiem ir nereāli platas. Tādēl tilti ir retums, ja ir, tad tie ir milzīgi, gari, jo plūdu periodā (tāds kā

ds ir šobrīd), upes ir kā 3 Daugavas (platumā).

Principā līdz ar iebraukšanu Ha Long Bayā, bija tumšs un

uzreiz devāmies uz viesnīcu.

No viena cilvēka nakts maksāja 2.5Ls :D

diezgan solīdi, ja neskaita to, ka drausmīgi cieta gulta bija.

P.S. Bildē Ha Long Bay tilts. Milzīgs. Skaists. Latviešiem vajadzētu pamācīties kā jābūvē tilti :))

P.S.S. Naudu no LVL uz USD tika mainīta Alfā, Tavexā pie laipnā A.D. :)

2. un 3. diena - HANOI

Pēc nenormāli garā 11 h nogurdinošā lidojuma, beidzot esam Vjetnamā.

Samainam naudiņu, un izvairamies no taksometriem.

Taxi piedāvā aizvest pa 20$

Mēs izvēlamies busiņu, kurš aizved pa 2$ :D

Izkāpjot no lidmašīnas jau pārsteidz temperatūra.

+31 bet tik liels mitrums un sutīgums kā

siltumnīcā.

Vienkārši nereāli. Nu nereāli nu :))

Pietiek ar 30sec un jau pa muguru sāk tecēt sviedri.

Palmas :) man tās patīk, ka iznākot no lidostas tās uzreiz jau sagaida mūs :) un viņas ir visur ;)

Pus h brauciens un esam centrā.Viesnīcā.

Īstenībā jau ļoti pārsteidzoši.

Bet es baidos, ka vā

rdiem to nevar aprakstīt.

Ārprāts kāda satiksme. 90% braukā ar mazajiem mocīšiem - visi visu laiku pīpina un brauc vnk kā nenormālie :D

Bet nu bez starpgadījumiem.

Es iesaku youtubaa vai googlee iemest vnk Vietnam traffic un apskatīties tos video. :))

Principā diena pagāja interesanti.

Ļoti karsts. Izstaigājām centru, parunājāmies ar vietējiem.

Uzēdām PHO (zupa ar viņu speciālajiem makaroniem, vistiņu vai liellopu) nu riktīgi garšīgi :)

Norijāmies augļus.

Nākošajā dienā cēlāmies agri, gardas brokastis Rising Dragon Palace Viesnīcā. Ļoti kruti tur :)

Pa 30$ un tad gājām meklēt mocīšus.

Atradām vienu vietējo, kas labi runāja angliski. Viņš mistiskā kārtā uzmetās mums par baigo čomu un kopā dzērām tēju, rādīja, kur jābrauc (pa vjetnamu), tad kopā laidām pirkt mocīšus, ķiveres, lietus mēteļus utt. Principā, lai arī par viņa pus dienas ņemšanos samaksājām, bet bez viņa mēs nebūtu vēl tagad nekur tikuši. Ideāli, ka tā ;)

Protams ar tiem bija jāizbraukā pus pilsēta, mazliet jāiepērkās un vakars jau klāt.

Viņiem te riktīgi ātri ir gaišs un jau 6 tumšs.

Baigi nepierasti salīdzinot ar LV.

Nākamā diena - ceļš no Hanoi uz Ha Long Bay.

Turpinājums sekos

1. diena WARSZAW

Nepilnu 2 h lidojums ar LOT uz Varšavu.

Ielidojam ap 4 pēcpusdienā, jāgaida vakars,

lai lidotu uz Hanoi.

Mūsu lidmašīna ir ap 22, tādēļ dodam uz Varšavu, pavazāties, uzēst KFC protams :)

Eiropa kā Eiropa, ir jau smuki, tikai viss puslīdz v

ienāds, tādēļ jau dodam uz Āziju, lai būtu kas neredzēts :)