12. Diena Da Lat (un gandrīz jau galā)

Šī solījās būt lieliska diena, jo paredzamais ceļš veda kalnos un tikai caur tiem.

Vakar vakarā mūs kārtējo reizi apčakarēja ar netu. Man jau sāk likties, ka pa nakti viņu to vnk slēdz ārā.

Izdomājām aiziet uz tuvējo Cafe, kur rakstīts wifi. Bet še Tev - viņš vienkārši nestrādā.

Nu nekas, atkal padzērām auksto kafiju un devāmies tālāk uz Da Lat.

Ļoti ļoti ļoti skaists kalnu ceļš.
Šeit visi cilvēki daudz brūnāki, jo neslēpjas no saules.

Neredzam arī vairs rīsu laukus, jo nav tāds mitrums tieši pirms kalniem (otrā pusē gan tur aiz HCMC viss ir vienās upēs, deltās, purvos, utt) Te pat varēja redzēt uzartu lauku.

Tā nu devāmies uz augšu vien uz augšu vien. Līdz beidzot, karstumā un ar nomocītiem mocīšiem (jo vairāk kā stundu no vietas tikai jāzāģē augšā) - tikām līdz 1000m augstumam. Un piestājot pie kraujas malas, skatoties uz tiem ciemiem, ielejām, upēm, aizsprostiem un iekārtotajiem laukiem - skats bija ļoti skaists :)

Kā jau vienmēr skatoties no kalnu virsotnes.

Interesanti bija, ka cilvēki dzīvo kalnu virsotnēs. Veseli ciemi sacelti un līdz kādai normālai pilsētai, nez pus diena jābrauc. Bet viņi tur dzīvo. Audzē visu - kafiju pupiņas, ceļ daudz daudz daudz siltumnīcu (tā, ka visa ieleja vienās siltumnīcās) un tur audzē rozes, visādus dārzeņus, nu visu ko var audzēt siltumnīcā.

Novērojām 2 lietas. Ja bijām pieraduši pie +36 neizturamu karstumu, tad šeit bija tikai +26 (kā jau kalnos) un es nezinu kādēļ - bija nenormāli auksts. Es braucu džemperī un jakā, arī citi cilvēki - ar mocīšiem braukāja rudens jakās. Bet kad apstājās, tad ir silts, bet braucot - drausmīgi auksts! Nesapratu kādēļ tā. Kaut kādas aukstā gaisa plūsmas utt. Bet baigi drēgni. Varbūt dēļ lielās temperatūru atšķirības.

Nu lūk - tā nu pēc pusdienslaika - beidzot bijām nokļuvuši Dalatā (Da Lat).

Absolūtākais pretstats pilnīgi visai Vietnamai. Ja mani atvestu uz šo pilsētu ar aizvērtām acīm - es teiktu - nē - tā ir Eiropa. Kādas attīstītas valsts tipiska kalnu pilsēta. Bet nē - tas bija Vietnamiešu lepnums. Ielas platas, viss apzaļumots, Skaistas ūdenstilpnes, kalni un lejas. Viss sakopts, savākts, nav nekādi bomžatņiki. Mājas skaistas kā mājas. Arī ciemos pirms un pēc Dalatas - mājiņas tādas, kādas esam pieraduši redzēt, 2 stāvu ar logiem, nevis betona kluči. Šis kalnu reģions- pilnīgi atšķirīgs. ļoti skaisti tik tiešām! :)

Izbraukājām Dalatu krustu šķērsu, ar prieku sirdī varējām doties tālāk un tad bija jāsasniedz vēl ceļojuma mērķis:
Elephant Waterfall, jeb Ziloņa Ūdenskritums.

Ziloņa ūdenskritumu atrast bija samērā grūti, jo visas zīmes bija viņu valodā. Jautājot vietējiem - viņi nesaprot ko Tu jautā, tādēļ jārāda ar zīmēm. Un cik labi Tev sanāktu parādīt ar rokām un skaņām ūdenskritumu? :D

Viens saka - 3km uz to pusi, otrs 5km uz citu utt. Līdz beidzot viena ar rolleri braucošā mums parādīja.

Ieraugot tāāādu ūdenskritumu no necilas, nelielas upītes - likās vaaau! :)

Nu ko - jākāpj lējā! Un bijām jau lasījuši, ka jākapelē ir pa klintīm, jāatrod kāda sprauga un tad var tikt ūdenskritumam no otras puses, respektīvi no iekšpuses. Un uzminiet nu? Protams, ka mēs to izdarījām. Dabīgi, ka bijām galīgi slapji, bet skats bija tik fantastisks!!! Un tad tiešām bija vaaaau!!! Redzēt to kā ūdens no kādiem 20m ar mežonīgu spēku krīt un šķeļas pret klintīm un mēs tur stāvam, 2m attālumā šai pusei ūdenskrituma! Superīgi :)

Ā un mēs tač piepildījām vēl vienu mērķi!!! ĒST BANĀNUS NO KOKA! :)
IZPILDĪTS!!! :)))

Ilgi meklējām un beidzot atradām ēdamus - gatavus un supergardus banānus - jeaaa :)

Pēc tam jau sāka mesties mazliet tumšs. Braucām meklēt naktsmājas.

Dabūjām pabraukāt arī pa tumsu kādu stundiņu, bet beigu beigās atradām vienā pilsētiņā diezgan labu viesnīcu.

Priekšā ir vēl viena diena - nepilni 230km un esam sasnieguši savu galamērķi - HCMC.

To mēs paveiksim :)