14. Diena Ho Chi Minh

Varējām atļauties vairs necelties 6:00 un izbraukt 8:00, jo nebija nekur vairs jābrauc. Un pat negribējās arī. Ne jau šajā pilsētā.

Bet rīts iesākās tā patīkami, mierīgi.. piecēlāmies pēc 8 un bez steigas nogājām uz 1. stāvu - saimniece speciāli mums pagatavoja nelielas brokastis - gardi ceptas maizītes ar ķiploksviestu un Saigonas reģiona kafiju ar pienu. Jammī :)

Šīs dienas galvenais mērķis bija pārdot mūsu mocīšus.

Tos mēs bijām nopirkuši Hanojā ar domu, ka pārdosim HCM.

Bija vēl variants tos īrēt Hanojā, tad satraukties, ka tos nesadauzam, izmest lieki naudu, tad vēl tērēt miljonu (dongus protams), lai atgādātu ar vilcienu tos atpakaļ uz Hanoju.

Sarežģīti, bet viss ir droši.

Tā vietā izvēlējāmies riskantāko, bet interesantāko variantu - tos nopirkt.

Un ja nu nepārdodam? Tad žēl, zaudēta nauda.

Bet vienalga nopirkām.

Hoteļa īpašniece pie brokastu galda atkal jau kuro reizi izrādīja savu patieso ieinteresētību palīdzēt, rūpes un laipnību. Viņa deva derīgus padomus moču pārdošanā. Un kas pats galvenais - teica, ka pēcpusdienā mums iedos līdzi cilvēku, vietējo vietnamieti, kurš parādīs mums to vietu, kur varēsim pārdot močus. Un atkal jājautā - vai nav lieliski?

Jau kādu nedēļu atpakaļ biju ielicis iekš couchsurfing.org paziņojumu, ka būsim HCM un pārdosim močus - varbūt kādam ceļotājam ir interese. Vienam interese bija. Sazinājāmies e-pastiski un norunājām tikšanos uz šodienas pēcpusdienu.

Beigās sanāca tā, ka tikšanos nācās pārcelt uz kādiem 5 vai 6. Šis izrādījās aizklīdis ar draugiem kaut kur paēst. Bet ātri vien jau bija atpakaļ un varējām braukt pie viņa, bet neraža - pusceļā vienkārši tik bezcerīgi sāka gāzt, ka nu bija jāslēpjās visiem spēkiem! Tā gāza! Drausmas, un tas pērkons/zibens - mega spēcīgs.

Veselu stundu nogaidījām, kad pāries, nepārgāja - dabūjām doties atpakaļ uz viesnīcu.

Interesantākais tas, ka šodien Vietnamā beidzot sākās lietus sezona. Lietus sezona, kurai bija jāsākas jau pirms mēneša. Bet vislabākais, ka no visām 8 dienām, kad braucām no Hanojas - lija tikai vienu pusi dienas - pašu pirmo. Ideāli - jā ideāli laikapstākļi braukšanai :) Ar to mums ļoti ļoti paveicās.

Nāca jau plkst 21:00. Izskatījās, ka lietus ir pārgājis, uzrakstīju sms, ka braucam pie čalīša. Un tad notika, kas ļoti interesants: Lai paskatītos vai ārā līst vai nelīst - izdomāju noiet pāris pakāpienus pa trepītēm uz leju, lai sajustu lietu - kā gadījās kā nē, manas čības mani totāli pievīla un es smuki, pa betona, slidenām flīzēm smuki uz muguriņas nokritu pa tām trepēm līdz pašām beigām. Pats galvenais, ka krītot gaisā uzmetu moča atslēgas, kur viņas nokrita - nezinu, ārā tumšs, bet ar kreiso roku krītot aizķēru 3 metrīgu palmu, kura bija iestādīta aptuveni metru lielā māla podā un sakarā ar šīs palmas krišanu - kā domino kauliņi - tika paķerti vēl pāris podi un stādi. Galu galā es atrados uz zemes, peļķē, apkrauts ar palmām, lauskām, zemi no podiem, ar pazaudētu atslēgu, aizlidojušu čību, sagāztiem augiem un saplēstiem podiem. Vismaz pārliecinājos, ka vēl mazliet līst! :D

Protams saskrēja viss viesnīcas apkalpojošais personāls. Es saimniecei teicu, ka baigi traki, ka podi saplēsti, viņa tikai - Dont worry dont worry, galvenais, ka pašam nekas nekait.

Nu bija jāatrod atslēga, jo savādāk močus jau nepārdosim.

Mārtiņš laimīgā kārtā to atrada - bija iekritusi citā puķpodā.

Forši - pa nelielu lietu, vidēji slapji, un 1h ilgas maldīšanās atradām čalīti.

Īsāk sakot - pēc aptuveni 30min garām sarunām - vienojāmies, ka viņš pērk ABUS močus!!! Wuhuuu! Uzdevums izpildīts. Cena ok, un mēs visi laimīgi. Lai viņš pēc tam ņemās un pārdot moci citiem ceļotājiem. Mums galvenais no tiem ātri bija tikt vaļā. Vēl ar viņu aprunājāmies, uzzinājām daudz jaunas un ļoti noderīgas informācijas.

Ja pa dienu bija jāskaita cik tūkstoši palikuši, tad jau vēlā vakarā bijām atkal kļuvuši par multimiljonāriem. Man patīk :))